5. novembrī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja telpās Rīgas pilī norisinājās seminārs “Kā aizsargāt tradicionālās amatniecības prasmes Latvijā?”, kas Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) ikgadējās konferences “Kultūras krustpunkti” ietvaros rīkots sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru (LNKC).
Sagatavotie referāti ļāva ielūkoties aktuālajos amatniecības jomai veltītajos pētījumos: atklāja Eiropas valstu politikas un tiesību ietvaru amatniecības aizsardzībai (LKA, Kultūras un mākslu institūta autoru kolektīvs), aplūkoja pārtikas kvalitātes shēmu norāžu lietojumu pārtikas produktiem Latvijā (Agnese Karlsone, Ieva Vītola, LKA Kultūras un mākslu institūts), deva ieskatu pētījumā par amatniecības lomu vietējo kopienu identitātes veidošanā, akcentējot Sēlijas kopienu identitātes naratīvus un prakses (Lolita Ozoliņa, LKA Kultūras un mākslu institūts), akcentēja tradicionālo prasmju nozīmi mūsdienu keramikā Latvijā (Iveta Zāģere, LKA), kā arī sniedza izsmeļošu informatīvu ieskatu jaunajā regulā par ģeogrāfisko norāžu aizsardzību attiecībā uz amatniecības izstrādājumiem.
Latvijas Universitātes Juridiskās zinātnes institūta direktors Vadims Mantrovs stāstīja par to, kādas ir jaunās regulas piedāvātās iespējas Latvijai un Latvijas amatniekiem, kā arī eksporta iespējas produktiem ar ģeogrāfiskās izcelsmes zīmēm.
Semināra otrā daļā raisījās diskusija par tradicionālās amatniecības prasmju atpazīstamību un pieprasījumu Latvijā. LNKC diskusijā pārstāvēja tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Diskusiju vadīja Agnese Karlsone, LKA Kultūras un mākslas institūta zinātniskā asistente, piedalījās podniece un keramikas pētniece Baiba Dumpe, kalējs un zīmola “Autine” līdzdibinātājs Jānis Nīmanis, Līvānu stikla un amatniecības centra vadītāja Ilze Griezāne un Patentu valdes preču zīmju un dizainparaugu departamenta direktore Laima Daugavvanaga.
Diskusijas laikā dalībnieki centās atbildēt uz jautājumu, kāda Latvijā ir amatniecības prasmju situācija – vai tās ir apdraudētas, vai, tieši otrādi – tām ir uzplaukums. Kādi ir šodienas lielākie riski? Iezīmējam dažus diskusijā izskanējušos viedokļus.
Baiba Dumpe norādīja, ka uz šo problēmu skatās divējādi, jo ir gan podniece, gan pētniece, un uz jautājumu var skatīties plašākā laika griezumā:
Kā praktiķei man šķiet, ka situācija keramikas nozarē ir ļoti neskaidra. No vienas puses, tradicionālās amatniecības prasmes, kuras bija aktuālas 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, ir gandrīz zudušas. Bet gadsimta laikā ir radušās jaunas prasmes, kuras šobrīd jau arī varētu saukt par tradicionālām. Kā pētniece es uz šo raugos tā – jā, viss, kas kādreiz ir sācies, kādreiz arī beidzas. Tāpēc tiešām jādomā, kuras ir tās prasmes, kuras gribam saglabāt, un kurām mēs ļaujam mainīties."
Ilzes Griezānes skatījums uz problemātiku cieši saistīts ar “Līvānu stikla” ikdienas problēmām:
Latvijā šobrīd praktizējoši ir tikai divi stikla pūtēji, šī amata prasme zūd. Šo prasmi šobrīd uztur pašvaldība, kas, lai saglabātu tradīciju par stikla izstrādājumu tapšanu Līvānos, uztur darbnīcu un maksā algu abiem stikla pūtējiem. Pieprasījums ir, esošajā darbnīcā mēs ar to netiekam galā, stikla izstrādes tehnoloģija ir ļoti sarežģīta, darbs ir fiziski smags, un ir lielas bažas, ka, ja tradīciju neuzturēs pašvaldība, tā izzudīs vispār. Protams, laiki mainās, mēs tiem maināmies līdzi, un, protams, ir jāskatās, cik jauniešu varētu gribēt kļūt par stikla pūšanas meistariem. Pirms dažiem gadiem meklējām stikla pūtēja palīgu un sastapāmies ar to, ka tikai rets jaunietis izrāda interesi strādāt – darbs ir smags, karstumā. Lai cik skaisti un interesanti būtu paskatīties, savu nākotni saistīt ar to jaunieši nevēlas."
Linda Rubena diskusijā iezīmēja tautas lietišķās mākslas studiju lomu procesa nodrošināšanā:
Ja runājam par to, ko šobrīd Latvijā dara tautas lietišķās mākslas studijas, par apdraudējumu runāt nevaram. Lai gan tas, ka meistaru skaits samazināsies, varbūt nav tālu: tikai pamazām – pa vienam, pa dažiem nāk klāt tādi cilvēki, kas vēlas šos amatus apgūt. Tautas lietišķās mākslas studijas Latvijā pastāv jau vairāk nekā 60 gadus, darbojas, pateicoties pašvaldībām un nelielam valsts atbalstam. Visvairāk pārstāvētās nozares ir aušana un rokdarbi, bet pārējās – pīšana, rotu darināšana, metālkalēju vai ādas apstrādes studijas ir tikai dažas. Problemātika saistīta arī ar to, ka pēdējos gados mainījusies izglītības sistēma, skolā darbmācībā vairs nemāca rokdarbus, un amatniecības prasmes nemāca arī citās izglītības iestādēs, kur tās kādreiz varēja apgūt. Kaut katrai studijai ir formulēts savs mērķis, zināmā mērā tās ir arī mazas izglītības iestādes, kas dod iespēju dažāda vecuma cilvēkiem no darba brīvajā laikā apgūt amata prasmes, un tad tālāk – vai nu attīstīties, augt individuāli, vai arī – palikt studijā, darbojoties kopā – darinot darbus, organizējot izstādes vai dažādas citas norises.”
Seminārs organizēts projekta Tracks4Crafts ietvaros, ko finansē Eiropas Savienības programma “Apvārsnis Eiropa” (Nr.101094507).
Foto - Kaspars Teilāns