Daudzām latvietēm cimdu adīšanas prasmes ir ieliktas jau šūpulī. Tomēr etnogrāfiskos cimdus Latvijā šobrīd ada galvenokārt rokdarbnieces un profesionālas adītājas - meistares, kuras adīšanas prasmi iemācījušās ģimenē no mātēm vai vecmāmiņām, pašmācības ceļā vai skolā. Gadsimtiem ilgi saglabājusies tradīcija goda cimdus adīt no smalkas aitas vilnas dzijas, mainījās un attīstījās tikai cimdu rotāšanas tehniskie paņēmieni. 19. gs. skaistākos, greznākos dūraiņus vilka godos, uz baznīcu vai ciemos braucot. Speciāli tika adīti dāvināmie un ceremoniju cimdi. Pat darba cimdi atšķīrās pēc pielietojuma: vīriem, kuri mežā cirta malku, tie bija biezāki. Cimdu adītājas zināja, ka siltākie un izturīgākie darba cimdi top no dabīgas nekrāsotas dzijas, adot smalkā rakstā, bet goda cimdiem piemeklēja vismaz trīs krāsu dzijas, lai pārsteigtu citus ar savu izdomu un varēšanu.
Pieteikuma iesniedzējs: Tautas tērpu centrs “Senā Klēts”. Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā kopš 2021. gada.
